Dzimumu līdztiesības komisijas viens no mērķiem ir veicināt sieviešu iesaisti zinātnē, tāpēc publicējam nākamo sieviešu pieredzes stāstu. Šis stāsts, kas ir jau trešais šajā ciklā, ir par pētnieci Lauru Leju, kura Elektronikas un datorzinātņu institūtā strādā Robotikas un mašīnuztveres laboratorijā un pārsvarā nodarbojas ar neironu tīkliem un diferenciējamo fiziku.
Pastāsti, lūdzu, par sevi!
Es esmu studējusi matemātiku gan bakalauratūrā, gan maģistrantūrā, gan tagad doktorantūrā.
Tā kā matemātika ir pamats daudzām zinātnēm un nozarēm, mani kursabiedri studē finanšu nozarē, datu analītikā, loģistikā. Viens kursabiedrs, ar kuru kopā mēs iestājāmies doktorantūrā, nodarbojas ar zinātni Latvijas Universitātē.
Kas Tevi piesaistīja šai jomai skolā?
Man eksaktās zinātnes – matemātika, ķīmija, fizika – patika jau skolā. Es uzreiz zināju, ka studēšu matemātiku. Pat nezināju, ko tālāk varētu darīt, bet zināju, ka tas man noteikti noderēs un tas man patīk.
Kā Tu nonāci zinātnē?
Atceros, kā man viens paziņa, kas jau strādāja EDI, teica, lai nāku uz šejieni strādāt. Bet es mazliet nobijos un arī likās, kas tas ir tik ļoti nopietni. Pagāja gads, un es aizsūtīju savu pieteikumu un CV, mani pieņēma, un es esmu ļoti lepna, ka esmu šeit. EDI es strādāju jau nepilnus trīs gadus. Un jā, man ļoti patīk.
Vai Tu jūti, ka EDI kolektīvā ir maz sieviešu?
Pirms kāda laika es biju vienīgā sieviete visā stāvā, tad es to jutu un vairāk pietrūka. Bet šobrīd laikam ir tāds laiks, kad sievietes vairāk interesējas par zinātni vai mākslīgā intelekta attīstību, tāpēc šobrīd sieviešu ir vairāk. Un tas mani patiešām priecē.
Vai Tu esi pārstāvējusi EDI kādos pasākumos?
Jā, pēdējie, kuros piedalījos, bija Biznesa tehnoloģiju izstāde “Riga Comm” Ķīpsalā, “European Big Data Value Forum” Čehijā un EDI rīkotā Starptautiska iegultā digitālā intelekta konference IWoEDI’2023, kuras organizēšanā iesaistījos arī es.
Kā Tu jūties EDI? Vai esi te novērtēta?
Jā, es noteikti te jūtos novērtēta! Atrodoties šeit, kolektīvs vienmēr ir jauks un atsaucīgs.
Padalies ar interesantāko vai jocīgāko mirkli EDI!
Jocīgi mirkļi mazos brīžos notiek katru dienu, bet tāds interesantākais, kas man nāk prātā, ir kolēģa Aleksandra ekskursija pa EDI, pirms es vēl šeit sāku strādāt. Tas atstāja uz mani patiešām lielu iespaidu. Es biju sajūsmā, ka šeit ir pašbraucošie auto, valkājamās ierīces, robota roka un par to, kā šeit strādā ar mākslīgo intelektu. Mani tiešām tas viss ļoti fascinēja, un es biju gatava zinātnei.
Vai EDI svin 8. martu?
Īstenībā bija Covid-19 laiks, un tad nenotika nekādi pasākumi, bet šogad šeit svinēja 8. martu. Kolēģi mūs ļoti jauki apsveica, sagatavoja dažādus priekšnesumus, dziedāja un spēlēja mūzikas instrumentus – tas bija ļoti mīļi.
Mēdz runāt par “stikla griestiem”. Vai sievietei zinātnē ir būt grūtāk nekā vīrietim?
Manuprāt, pirmkārt, sieviete dažādās jomās var sniegt savu skatījumu uz kādu problēmjautājumu, un tas var radīt dažāda veida labus pētījuma rezultātus un risinājumus. Otrs aspekts ir tas, ka sievietes tādās nozarēs kā elektronika un datorzinātnes, kur trūkst darbinieku, var pievienot savu darbaspēku. Tāpat kolektīvos, kur pārsvarā ir vīrieši, sievietes dod dinamisku vidi, tā kļūst pozitīvāka. Parādās arī sieviešu ieviestā kārtība.
Protams, sievietei ir jāaudzina bērni un jārūpējas par ģimeni, kas ir viens no aspektiem, kāpēc vīrieši varētu būt ambiciozāki un tiek tālāk. Arī Latvijā šobrīd vadošos amatos vairāk ir vīriešu.
Jāskatās pēc kompetencēm un, ja tās ir līdzvērtīgas, tad dzimumam nebūtu nozīmes.
Kas ir Tavs sapnis vai mērķis zinātnē?
Manuprāt, zinātne ir process. Galvenais, ko es gribētu – lai man ir gandarījuma sajūta no maniem zinātniskajiem sasniegumiem. Pat nav svarīgi mērķi – ja vien ir gandarījuma sajūta, ka ir ieguldīts smags darbs un paveikts kaut kas tāds, kas man pašai ļoti patīk. Tie noteikti būtu neironu tīkli saistībā ar matemātiku un diferenciālvienādojumi no studijām. Tas varētu būt arī kaut kas ļoti saistīts ar manu šā brīža ROLIS projektu, kas ir par diferenciējamo fiziku.
Sajūta, ka esmu izdarījusi kaut ko tādu, kas pasaulē varbūt vēl nemaz nav atklāts, pat kaut vai mazumiņš, – tas ir tas, kas man rada gandarījuma sajūtu, un ir tas, kāpēc vēlos turpināt savu darbību zinātnē.
Kas ir Tavs paraugs dzīvē un akadēmiskajā darbā?
Mans paraugs akadēmiskajā darbā vairāk ir kolēģi no Latvijas Universitātes, kuros es redzu īpašību kopumu, kas ir ļoti noderīgi tieši zinātniekiem, tās ir īpašas prasmes. Piemēram, es varētu no daudziem mācīties, kā rakstīt labus rakstus, kā vadīt projektu un komandu, kā darīt citas lietas. Man nav viens konkrēts cilvēks, bet es pieņemu, ka es no kolēģiem, pasniedzējiem un citiem Latvijas Universitātes darbiniekiem varētu daudz ko apgūt. Katrs kolēģis, ar ko es saskaros zinātnē, dod savu artavu un manu nākotnes attīstību zinātnē.
Bet privātā dzīvē tā vairāk ir ģimene un vērtības, ko es pati sev esmu noteikusi. Nav tāds konkrēts cilvēks, bet tas, ko es pati vēlētos sasniegt.
Ko Tu novēlētu meitenēm, kuras vēl tikai domā, ko darīt pēc skolas?
Meitenēm es noteikti novēlētu nebaidīties un pieņemt izaicinājumus. Tie varētu būt kaut vai tādi pasākumi kā Ēnu dienas, Studentu kurpēs, jebkuri citi kursi skolas vai studiju laikā. Jo tas sniedz iespēju būt tajā vidē, saprast, vai tas tiešām patīk. Arī šeit EDI ir prakses iespējas, kursi, uz kurieni var nākt un saprast, vai zinātne ir tas, kas interesē. Jebkurā gadījumā, ja eksaktās zinātnes ir tuvas, tad es noteikti iesaku studēt matemātiku, fiziku, datorzinātnes.
Ko Tu pēdējā laikā esi iemācījusies?
Ka nevajag steigties. Es nezinu, vai tas ir interesantākais, bet mēdzu steigties ar to, ka vēlos ātrāk izdarīt, domājot, ka tā būs labāk, bet dažreiz gala rezultātā tas tieši prasa vairāk laika, ja steidzos.
Intervēja: Sanda Roze.
