Elektronikas un datorzinātņu institūta
piecdesmit darbības gadu vēsturiskie pieturas punkti
Pēc Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas (ZA) priekšlikuma, ievērojot elektronikas, tehniskās kibernētikas un skaitļošanas tehnikas zinātnisko pētījumu attīstības lielo tautsaimniecisko nozīmi Latvijā, ar LKP CK un LPSR MP 1960.g. 31. maija Lēmumu Nr. 283 tika nolemts uz ZA Fizikas institūta skaitļošanas centra un Enerģētikas un elektrotehnikas institūta elektronisko mašīnu laboratorijas bāzes no 1960.g. 1. jūnija izveidot Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūtu (ESTI), par tā direktoru nozīmējot enerģētikas un elektrotehnikas institūta laboratorijas vadītāju, tehnisko zinātņu kandidātu Eduardu Jakubaiti. Ar ZA prezidenta 1960.gada 16.jūnija 21. rīkojumu institūta štatos tika ieskaitīti 43 darbinieki, t.sk 19 zinātniskie līdzstrādnieki, 2 aspiranti un 22 inženiertehniskie darbinieki. 1960. gadā institūta struktūrā ietilpa direkcija, tehniskās kibernētikas laboratorija, skaitļošanas iekārtu laboratorija, vadības iekārtu laboratorija, LM-3 laboratorija un konstruktoru birojs.
Viens no 60-to gadu nozīmīgākajiem notikumiem bija vēl Fizikas institūtā iesāktā un 1961.g. ESTI izstrādātā un uzbūvētā pirmā ciparu elektroniskā skaitļojamā mašīna Latvijā LM-3. Tā tika sekmīgi izmantota vairākus gadus, veicot pētniecībā nepieciešamos aprēķinus.
Tika arī veikti plaši pētījumi asinhrono automātu struktūru sintēzē un loģisko vadības iekārtu projektēšanas automatizācijā, izstrādāti varbūtisko automātu konstruktīvās teorijas pamati. Izmantojot stohastiskās metodes, veikti pētījumi automātisko sistēmu statistiskajā optimizācijā, pētīti un izstrādāti ātrdarbīgi elektronisko ierīču elementi un mezgli uz tuneļdiožu bāzes. Tika izstrādātas un ieviestas ražošanā potenciostatisko un elektroķīmisko mērījumu automatizācijas sistēmas, oriģinālas televīzijas, siltuma un rentgena attēlu apstrādes sistēmas ar plašu pielietojuma spektru dažādās tautsaimniecības nozarēs, radīti teorētiskie pamati un izstrādāta impulsu plūsmu parametru mērīšanas sistēma, radīta teorija un konkrētas augstas precizitātes analogciparu pārveidotāju izstrādāšanas metodes, oriģinālas loģisko shēmu testēšanas metodes un iekārtas.
1964. gadā ESTI pārcēlās uz jaunām speciāli uzbūvētām telpām LZA pilsētiņā Rīgas pilsētas „Teikas” rajonā. 1964.- 1965.g. institūtā papildus izveidotas: projektēšanas procesu automatizācijas laboratorija, mērījumu automatizācijas grupa, informācijas apstrādes sistēmu laboratorija, zinātniski- tehniskās informācijas daļa.1966.g. pie ESTI izveidots Skaitļošanas tehnikas eksperimentālais uzņēmums, kurš ar 1971.g. iekļauts institūta Eksperimentālo izstrāžu daļas sastāvā. Kopš 1967. gada tiek izdots zinātniski- teorētiskais žurnāls „Автоматика и вычислительная техника” (krievu valodā). Sadarbībā ar izdevniecību Allerton Press, Inc. šo žurnālu tulko un izdod arī angļu valodā ar nosaukumu „Automatic Control and Computer Sciences”.
1970.g. institūtā kopējais darbinieku skaits jau bija 412, t. sk. 109 zinātniskie darbinieki, kas strādāja 17 laboratorijās un 3 sektoros, apvienotos 6 nodaļās: pārvaldes kompleksu, diskrēto iekārtu, galīgo automātu, informācijas apstrādes, eksperimentālo izstrāžu un patentu informācijas nodaļā. 70-to gadu spilgtākie sasniegumi ir saistīti ar mini-ESM un pirmo Latvijā radīto mikroprocesoru sistēmu izveidi. Īpaši jāpiemin multiprocesoru vadības sistēma Mēness visurgājējam PSRS Mēness programmas ietvaros. Nozīmīgs darbs tika ieguldīts arī metroloģiskā atbalsta sniegšanai pusvadītāju rūpniecībai, kura tajos gados sekmīgi attīstījās arī Latvijā. Kopš 70-to gadu vidus veikti plaši pētījumi un izstrādāta skaitļotāju sistēmu un tīklu arhitektūra, darbspējas analīzes, testēšanas un drošības garantēšanas metodes, kā arī atbilstošā aparatūra un programmnodrošinājums. Izstrādātas un plašu pielietojumu guvušas principiāli jauna tipa speciālās sistēmas medicīniskai diagnostikai un vides zondēšanai ar īsu radio impulsu palīdzību. Starptautisku atzinību guvuši teorētiskie un lietišķie pētījumi signālu diskrētās apstrādes neregulāro un randomizēto metožu jomā. Arī 70-tos gados ESTI ir audzis un pilnveidojies, par ko liecina 1. pielikumā parādītā institūta struktūra 1975. gadā.
80-tajos gados par galveno pētniecības tēmu tika izvēlēta datortīklu izpēte un attīstība, it sevišķi teritoriālo un lokālo datortīklu jomā. Institūts kļuva par vienu no PSRS vadošajām zinātniskajām institūcijām šajā jomā, tika izstrādāti vairāki programmatūras un elektroniskās aparatūras paraugi, attīstīti vērienīgi projekti, piemēram, tika izveidots PSRS Zinātņu akadēmijas datortīkls AKADEMSETJ. Turpinājās arī ESTI struktūras attīstība. 1987.g. institūta sastāvā bija 32 laboratorijas, nodaļas un sektori (skat. 2. pielikumu), kuros strādāja 749 darbinieki, t.sk. 202 zinātniskie darbinieki. Institūtā darbojās Zinātniskā padome ar vairākām sekcijām, tehniskā padome un disertāciju aizstāvēšanas padome. Uz institūta bāzes funkcionēja vairākas komplekso problēmu padomes:
– Zinātniski – tehniskā koordinācijas padome „Lokālo mikroprocesoru tīklu un sistēmu veidošana un pielietošana Republikas tautsaimniecībā”;
– LPSR ZA Prezidija Zinātnisko pētījumu automatizācijas un kibernētikas problēmu padomes 5 sekcijas;
– LPSR ZA Prezidija Apvienotā informācijas un bibliotēku padome;
– PSRS ZA Prezidija Zinātnisko pētījumu automatizācijas padomes skaitļotāju sistēmu sekcija;
– LPSR Valsts plāna komitejas LPSR tautsaimniecības pārvaldes pilnveidošanas starpresoru republikāniskās padomes RAPS tehniskās nodrošināšanas sekcija;
– PSRS Akadēmtīkla galveno konstruktoru padome;
– Reģionālā skaitļošanas apakštīkla „Baltija” konstruktoru padome;
– LZA Terminoloģijas komisijas Informātikas tehnoloģiju apakškomisija.
ESTI bija izveidojusies plaša sadarbība ar vairāk kā 50 PSRS un vairāk kā 20 ārvalstu zinātniskajām iestādēm un ražošanas uzņēmumiem.
90-to gadu sākumā institūta darbinieku skaits bija pārsniedzis 800 cilvēkus. Būtiskas pārmaiņas sākās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā. 1992.g. par institūta direktoru tika ievēlēts ilggadīgais institūta Diskrētās signālapstrādes laboratorijas vadītājs Dr.hab.sc.comp. Ivars Biļinskis, bet institūts ar LZA Prezidija 1992.g. 17. jūlija lēmumu Nr. 5/2 tika reorganizēts par LZA Valsts bezpeļņas organizāciju – Elektronikas un datorzinātņu institūtu (EDI), kurš 1992.g. 10. augustā kā Valsts zinātniskā iestāde reģistrēts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Saskaņā ar LR Ministru Padomes 1993.g. 20. jūlija lēmumu Nr. 398 LZA pārziņā esošās zinātniskās iestādes, t.sk. Elektronikas un datorzinātņu institūts, ar 1994.g. 1. jūliju nodots LR Izglītības Ministrijas pārziņā. Veidojoties tirgus ekonomikai daudzi iepriekšējie zinātnisko pētījumu pasūtījumi no PSRS tika pabeigti vai pārtraukti, it sevišķi lietišķo izstrādņu jomā datortehnikā, būtiski samazinājās valsts finansējums zinātnei un tas tika novirzīts galvenokārt zinātniskajiem pētījumiem un izstrādnēm signālapstrādes jomā, kas guva straujāku attīstību un starptautisku atzinību. Līdz ar to ievērojami tika samazināts institūta darbinieku skaits – 1993.g. beigās institūtā strādāja vairs tikai 145 darbinieki, t.sk. 93 zinātniskie darbinieki.
90-tajos gados institūtā veikti nozīmīgi pētījumi neregulāru, lāzerlokācijas, lāzera- Doplera, superaugsto frekvenču u.c. signālu ciparapstrādes jomā. Turpināti pētījumi arī mikroprocesoru sistēmu, nelineāro objektu dinamiskās analīzes, integrālo shēmu projektēšanas metožu un datoru tīklu pārvaldes jomās. Nozīmīgākais sasniegums ir 1997.g. iegūtā Eiropas IT balva par „Dasp-lab system” izstrādi, kura demonstrēja institūtā izveidotās DASP (Digital alias- free signal processing) tehnoloģijas iespējas.
Ieejot 21. gs. pirmajā desmitgadē, institūta darbinieku skaits bija samazinājies līdz apmēram 100 darbiniekiem, no kuriem 60 strādāja pētnieciskajās laboratorijās. Šī posma spilgtākais sasniegums ir institūtā radīto augstas precizitātes laika mērīšanas iekārtu jeb „Event Timers” starptautiski atzīta pielietošana „International Laser Ranging Service” ietvaros visā pasaulē – Eiropas Savienībā, Ķīnā, Japānā, Korejā, Krievijā u.c. 2007. gadā par EDI direktoru tika ievēlēts zinātniskās padomes priekšsēdētājs, vadošais pētnieks Dr.sc.comp. Modris Greitāns. Desmitgades otrajā pusē, piesaistot Eiropas Struktūrfondu finansējumu, ir veikta būtiska institūta infrastruktūras un laboratoriju aprīkojuma modernizācija, ka arī daļēja institūta telpu renovācija. Pateicoties šim faktam un pētniecisko projektu paplašināšanai, institūta darbā ir iesaistīti vairāki desmiti jauno speciālistu, kā arī universitāšu studentu un doktorantu. Zinātniskā darbība tiek papildināta ar jauniem pētniecības virzieniem – bezvadu sensoru tīkli, iegultās sistēmas, attēlu apstrāde, biometrijas signālu apstrāde.
Institūta 50 darbības gados gūtie lielie sasniegumi nebūtu iespējami bez centīgiem, savā darbā neatlaidīgiem, zinātalkstošiem un atbildīgiem darbiniekiem. Daudzi no darbiniekiem savu karjeru institūtā ir sākuši kā vienkārši tehniķi vai tikko augstskolu beiguši inženieri ar pavisam niecīgu praktisko pieredzi, bet nepārtraukti turpinot mācīties un strādāt gadu gaitā kļuvuši par svarīgu zinātniskās izpētes projektu un laboratoriju vadītājiem, principiāli jaunu metožu un elektroniskās aparatūras paraugu autoriem, aizstāvējuši disertācijas, paralēli darbam institūtā kļuvuši par atzītiem mācības spēkiem tehniskajās augstskolās, par savas nozares ekspertiem valdības iestādēs un kultūras institūcijās. Šie ir bijuši 50 nozares straujas attīstības gadi, kuros vairākkārtīgi principiāli ir nomainījusies elektronikas elementu bāze un montāžas tehnoloģijas: no radiolampām uz diskrētiem pusvadītājiem, tālāk uz hibrīdu mikroshēmām un mikromoduļiem, uz mazās, vidējās un lielās integrācijas pakāpes integrālajām shēmām, uz mikroprocesoriem , uz iegultām mikroprocesoru sistēmām un programmējamām loģiskām matricām. Visam zinātniskajam un zinātniski- tehniskajam personālam to visu aizvien no jauna un atkal no jauna savā darbmūžā ir nācies apgūt. Un daudzi institūta bijušie un esošie darbinieki zinātnei un institūtam ir veltījuši lielāko daļu no sava aktīvā darba mūža.
Ar dziļu cieņu par milzīgo ieguldījumu jāatceras tagad jau mūžībā aizgājušais institūta pirmais direktors Eduards Jakubaitis. Savu ieguldījumu institūta attīstībā ir devis institūta direktors laika periodā no 1992.g. līdz 2007.g. Ivars Biļinskis. Svarīgu darbu institūta attīstībā šajos piecdesmit gados veikuši gan visi direktora vietnieki, gan zinātnisko laboratoriju, konstruktoru biroja un eksperimentālās ražotnes vadītāji, gan institūta zinātniskie sekretāri, kā arī tagad jau pensionētais institūta galvenais inženieris Mārtiņš Eihe, kas ilgus gadus veiksmīgi vadījis institūta tehniskos dienestus un visu saimniecisko dzīvi. Institūta 50 darbības gados visizcilāko darbinieku īsi dzīves apraksti (CV) doti 3. pielikumā.